Pirms neilga laika sagribējās saprast, kas notiek ar LV budžetu. It kā ir liela ekonomiskā izaugsme, bet izglītībai naudas nav. Tāpat kā nav naudas pensijām, ceļiem, kultūrai un vispār nevienam. Tāpēc nolēmu paskatīties, kā tad ir mainījies budžets kopš treknajiem gadiem.  Pirmais lielais pārsteigums – 2007. gadā izdevumi bija 3 525 827 208Ls, bet 2013. gadā ir paredzēti 3 411 384 792Ls. Starpība nemaz nav tik graujoša, un salīdzinot ar treknajiem gadiem budžets ir mazinājies par 114 miljoniem Ls vai 3%. Jāatzīst, ka 2008. gadā izdevumi bija vēl daudz lielāki, līdz ar to salīdzināt 2013. gada budžetu ar 2008. gada budžetu būtu stipri sarežģītāk. Bet arī 2007. gads bija gana trekns un tā kā 2007. gadā budžeta lielums bija stipri līdzīgs kā šogad, nolēmu salīdzināt 2007.un 2013. gada budžetus.

Īsie secinājumi. Teorētiski budžets ir publisks, bet praktiski no tā nav nekāda jēga. Īpaši, ja es gribu uzzināt nevis kaut kādus vispārējus skaitļus, bet gan konkrēti par konkrētām lietām. Līdz ar to ir jāpaļaujas uz politiķu teiktā, ka naudas nav, visiem grūti, pacietieties. Politiķi droši var ko tādu stāstīt, jo tāpat nez vai kāds mēģinās pārbaudīt, un ja mēģinās, tad iekāps tādā purvā…

Pirmkārt, tas ir tehniski sarežģīts pasākums, jo 2007. gada budžets ir publicēts FM lapā kā virkne MS Word dokumentu, no kuriem budžeta skaitļus dabūt ārā automātiski ir ļoti komplicēti. 2013. gada budžets ir daudz labāk apstrādājams, jo ir publicēts kā MS Excel tabulas, lai gan arī par to saturu būtu daudz ko teikt. Rezultātā pēc puses dienas darbošanās es tiku līdz kaut kādiem kopsavilkumiem, kas gan uzdod vairāk jautājumus, nekā sniedz atbildes. Pētīts tika tikai valsts pamatbudžets bez speciālā budžeta.

Pirmajā tabulā ir redzams budžeta kopsavilkums pa iestādēm:

Tālāk ir divi grafiki, kurus es uzzīmēju, lai būtu uzskatāmāk. Pirmais parāda sakārtotā veidā, kam ir vislielākie izdevumi 2013. gada budžetā.

Otrajā grafikā es sakārtoju iestādes pēc finansējuma izmaiņām 2007-2013. gados.

Šos grafikus katrs var pētīt pats un redzēt, kā kas ir mainījies, tomēr ir virkne ar jautājumiem, kas rodas to izpētes laikā.

Pirmais jautājums ir par tabulu – kas ir Ieņēmumi kopā,  Resursi izdevumu segšanai, Izdevumi – kopā, un kāpēc tie visi trīs ir atšķirīgi? Aptuvena nojauta ir, bet precīzai atbildei var tikai izvirzīt dažādas hipotēses. Ļoti iespējams, ka šī atbilde ir kaut kur dziļi kādā likumā noslēpta, bet tas man nebija acīmredzami. Tāpat pēc paskaidrojumiem prasās pēdējā rinda Gadskārtējā valsts budžeta izpildes procesā pārdalāmais finansējums. Atbildes uz šiem jautājumiem noteikti ir atrodamas vai nu budžetu pavadošajos dokumentos, vai arī kādā nebūt likumā, tomēr es to nespēju momentā atrast.

Pirmais grafiks, savukārt, lieliski parāda, kuras ir tās naudīgās ministrijas, kurās ir vērts būt par ministru. Pēdējo pāris nedēļu notikumi lieliski parāda, ka Latvijas politiķu kultūrā ir ārkārtīgi nostiprinājies siles princips (saukts arī par lēņu principu) – partijām ir savas siles – ministrijas, šajās silēs katra partija kā grib tā saimnieko un ar cik netīrām kājām grib, tik bradā,  un partijas izrāda ārkārtīgu neapmierinātību, ja kādas citas partijas politiķi sāk bāzt savu degunu citu silē. Gan Viņķele bija par to ārkārtīgi sašutusi, gan arī premjers bija dusmīgs. Skatoties, kuras ir naudīgās siles ministrijas, ir skaidri arī partiju manevri veidojot ministru kabinetu un dalot siles ministru amatus.

Otrais grafiks parāda, kādas ir bijušas budžeta izmaiņas no 2007. līdz 2013. gadam. Kaut ko šis grafiks parāda, tomēr te paliek vēl vairāk jautājumu, kā tad patiesībā ir mainījies finansējums. Ir vairākas iestādes, kas 2007. gadā bija kādas ministrijas paspārnē un tagad ir neatkarīgas. Ir vairākas iestādes, kas ir likvidētas un to funkcijas un finansējums ir nonācis kādā ministrijā. Ir funkcijas, ka sir pārgājušas no vienas ministrijas citai ministrijai. Lai to noskaidrotu un pateiktu precīzi, kā ir mainījies budžets un kam tad nauda ir nākusi klāt, ja daudziem naudas ir kļuvis mazāk, būtu jāsāk iedziļināties ministriju programās un to finansējumā.

Teorētiski tas ir izdarāms, jo šis sadalījums budžetā ir iekļauts un ir publicēts. Tāpat arī katra ministrija raksta katram budžetam 50-100Lpp garu pavadvēstuli, kur skaidro, kas kurā programmā notiek. BET. To visu izanalizēt un saprast vajadzētu vismaz mēnesi kārtīga darba. Līdz ar to es priekš sevis uzskatu, ka budžets ir melnais caurums, kur nauda pazūd un faktiski es par tās izlietojumu neko prātīgu uzzināt nevaru. Vēl trakāk – ja es paņemtu kādu konkrētu funkciju, piemēram, IZM funkciju Nozares politikas veidošana un uzraudzība, tad gribētos zināt, kur tie 2 193 635Ls, kas šai funkcijai ir paredzēti, ir iztērēti un kāds nozarei no tā ir bijis labums – kas paveikts? Tieši to pašu varētu prasīt par daudz citām funkcijām.

Secinājumi. Teorētiski budžets ir publisks, bet praktiski no tā nav nekāda jēga. Īpaši, ja es gribu uzzināt nevis kaut kādus vispārējus skaitļus, bet gan konkrēti par konkrētām lietām. Līdzīgi kā teorētiski molekulu skaits kubikmetrā gaisa ir galīgs, bet praktiski to izskaitīt ir ārkārtīgi grūti un tā īsti neviens to nedara. Līdz ar to ir jāpaļaujas uz politiķu teiktā, ka naudas nav, visiem grūti, pacietieties. Politiķi droši var ko tādu stāstīt, jo tāpat neviens nemēģinās to pārbaudīt.