2015. gada budžeta projekts salīdzinot ar 2014. gada budžetu

Šodien parādījās pieejams 2015. gada budžeta projekts. Finanšu ministrija ir nopublicējusi 2015. gada budžeta projektu salīdzinoši ar 2014. gada budžetu. Līdz ar to pielietojot minimālu roku veiklību tika izveidoti divi tālāk ievietotie grafiki. Pirmajā ir redzams, kādas ir izmaiņas apsolūtajos skaitļos un otrajā ir redzamas izmaiņas procentuāli pret konkrētās ministrijas/iestādes 2014. gada budžetu. Man liekas, ka otrais veids kaut kādā ziņā pat parāda precīzāk, kuras ministrijas/nozares jutīs izmaiņas vairāk un kuras mazāk. Katrs pats var pētīt šos grafikus un izdarīt savus secinājumus. Es tikai atkārtošu tēzi, kuru saku jau vairākus gadus – vienīgais dokuments, kurš parāda valdības prioritātes, ir budžets. Ja nauda ir – tātad tā ir prioritāte, ja naudas nav – tātad tā nav prioritāte.

 

Izmainas 2014-2015 procentos Izmainas 2014-2015

Advertisements

Pārdomas par 2014. gada budžeta izmaiņām salīdzinot ar 2013. gadu

Preambula. Krievijas prezidents izdevis ukazu – “Padarīt cilvēkus bagātus un laimīgus. Cilvēku sarakstu skatīt pielikumā.”

Turpinot budžeta skaitļu pētīšanu, nolēmu paskatīties, kurām ministrijām tad budžets ir palielinājies, kurām samazinājies. Ņēmu 2013. gada budžeta ministriju izdevumus un 2014. gada budžeta ministriju izdevumus, sanāca šādi skaitļi.

Iestāde 2 013 2014 (EUR) 2014 (LS)
Ieņēmumi – kopā 3 333 199 691 5 007 142 344 3 519 039 668
Resursi izdevumu segšanai 3 420 250 531 5 315 264 798 3 735 589 361
Izdevumi – kopā 3 411 384 792 5 274 848 193 3 707 184 409
01. Valsts prezidenta kanceleja 2 167 643 3 098 961 2 177 962
02. Saeima 11 955 210 22 299 300 15 672 037
03. Ministru kabinets 4 523 361 8 252 870 5 800 150
04. Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs 2 958 816 4 721 874 3 318 552
05. Tiesībsarga birojs 681 149 1 157 884 813 766
08. Sabiedrības integrācijas fonds 4 407 793 6 107 564 4 292 420
09. Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija 3 317 870 5 060 302 3 556 400
10. Aizsardzības ministrija 158 421 920 225 682 358 158 610 464
11. Ārlietu ministrija 34 142 758 78 231 151 54 981 166
12. Ekonomikas ministrija 121 970 064 191 385 788 134 506 697
13. Finanšu ministrija 583 681 189 890 671 490 625 967 486
14. Iekšlietu ministrija 183 101 075 282 176 706 198 314 918
15. Izglītības un zinātnes ministrija 245 655 036 324 020 435 227 722 858
16. Zemkopības ministrija 393 372 991 506 318 226 355 842 475
17. Satiksmes ministrija 416 173 232 472 138 969 331 821 156
18. Labklājības ministrija 258 410 315 526 969 068 370 355 969
19. Tieslietu ministrija 108 291 625 163 194 033 114 693 419
21. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija 196 494 106 244 232 731 171 647 740
22. Kultūras ministrija 91 291 212 124 132 102 87 240 538
24. Valsts kontrole 2 642 381 4 798 046 3 372 086
25. Pārresoru koordinācijas centrs 357 355 559 317 393 090
28. Augstākā tiesa 3 186 691 4 835 109 3 398 134
29. Veselības ministrija 468 216 687 712 113 159 500 475 977
30. Satversmes tiesa 796 647 1 392 211 978 451
32. Prokuratūra 14 718 807 22 683 680 15 942 181
35. Centrālā vēlēšanu komisija 530 470 6 041 680 4 246 117
37. Centrālā zemes komisija 85 343 124 079 87 203
47. Radio un televīzija 13 097 104 22 936 022 16 119 528
62. Mērķdotācijas pašvaldībām 216 351 428 323 895 415 227 634 993
64. Dotācija pašvaldībām 21 069 630 29 979 383 21 069 630
74. Gadskārtējā valsts budžeta izpildes procesā pārdalāmais finansējums 62 375 732 253 537 018 178 186 830

Tā kā līdz 2013. gadam ieskaitot iepriekšējie budžeti bija latos, tad arī 2014. gada budžetu es pārrēķināju latos pēc LB kursa 0,702804.

Pieaugums/ samazinājums budžetā kopā un konkrētām ministrijām ir redzams nākošajā tabulā:

Iestāde Izmaiņas 2013-2014 Izmaiņas% 2013-2014
Ieņēmumi – kopā 185839977 5,6
Resursi izdevumu segšanai 315338830 9,2
Izdevumi – kopā 295799617 8,7
01. Valsts prezidenta kanceleja 10319 0,5
02. Saeima 3716827 31,1
03. Ministru kabinets 1276789 28,2
04. Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs 359736 12,2
05. Tiesībsarga birojs 132617 19,5
08. Sabiedrības integrācijas fonds -115373 -2,6
09. Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija 238530 7,2
10. Aizsardzības ministrija 188544 0,1
11. Ārlietu ministrija 20838408 61,0
12. Ekonomikas ministrija 12536633 10,3
13. Finanšu ministrija 42286297 7,2
14. Iekšlietu ministrija 15213843 8,3
15. Izglītības un zinātnes ministrija -17932178 -7,3
16. Zemkopības ministrija -37530516 -9,5
17. Satiksmes ministrija -84352076 -20,3
18. Labklājības ministrija 111945654 43,3
19. Tieslietu ministrija 6401794 5,9
21. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija -24846366 -12,6
22. Kultūras ministrija -4050674 -4,4
24. Valsts kontrole 729705 27,6
25. Pārresoru koordinācijas centrs 35735 10,0
28. Augstākā tiesa 211443 6,6
29. Veselības ministrija 32259290 6,9
30. Satversmes tiesa 181804 22,8
32. Prokuratūra 1223374 8,3
35. Centrālā vēlēšanu komisija 3715647 700,4
37. Centrālā zemes komisija 1860 2,2
47. Radio un televīzija 3022424 23,1
62. Mērķdotācijas pašvaldībām 11283565 5,2
64. Dotācija pašvaldībām 0 0,0
74. Gadskārtējā valsts budžeta izpildes procesā pārdalāmais finansējums 115811098 185,7

Uzreiz izceļas divas ailes – Centrālā vēlēšanu komisija un Gadskārtējā valsts budžeta izpildes procesā pārdalāmais finansējums. CVK 2014. gadā ir jānoorganizē 2 vēlēšanas, līdz ar to budžeta pieaugums ir saprotams. Gadskārtējā valsts budžeta izpildes procesā pārdalāmais finansējums, ja es pareizi nopratu, satur Eiropas fondu līdzekļus, kuri 2014. gadā ir jānotērē. Tāpēc šīs divas ailes ļoti izlec no kopējā konteksta un tālākajos grafikos netiks attēlotas.

Lai būtu skaidrāk, kam tad nākošgad naudas būs vairāk un kam mazāk, es izveidoju 2 grafikus – vienā ministrijas un neatkarīgās iestādes sakrātotas pēc tā, par cik pieaugs vai samazināsies finansējums 2014. gadā salīdzinot ar 2013. gadu, otrā ir sakārtoti pēc tā, par cik procentiem finansējums pieaugs vai smazināsies.

Izmainas 2013-2014Izmainas 2013-2014 procentos

Politiķiem patīk skaļi saukļi, kas ir viņu prioritāte. Tāpat patīk rakstīt dokumentus, kur katra frāze sākas ar vārdiem “attīstīsim, uzlabosim, veicināsim” utml. – labi skan un nav jāatskaitās, vai vispār ir sasniegts kāds rezultāts. Patiesībā, politiķu īstās prioritātes nosaka tieši budžets – kam nauda budžetā ir – tā ir prioritāte, kam naudas budžetā nav – tā nav prioritāte, jo skaidrs, ka bez naudas nekādus pasākumus veikt nevar. Līdz ar to ir jautājums – kādas tad ir prioritātes 2014. gadā?

Lielākais palielinājums procentuāli ir Ārlietu ministrijai, pēc tam nāk Labklājības ministrija. Interesanti, ka procentuāli pēc budžeta palielinājuma lieluma trešajā vietā ir Saeima un ceturtajā ir Ministru kabinets. Vai tiešām viņu slodze pieaugs par attiecīgi 31% un 28%, ka ir tik liels budžeta pieaugums? Vai tā vienkārši ir viņu prioritāte?

Tāpat ir interesanti pavērot, kam tad budžets tiks samazināts. Gandrīz vai nav pat nekādu pārsteigumu ieraugot Izglītības un zinātnes ministriju un Kultūras ministriju. Interesantāk ir redzēt, ka nauda mazāk būs arī Zemkopības ministrijai un Satiksmes ministrijai.

Katrs pats var budžeta skaitļus pētīt un sev kādus secinājumus izdarīt. Piemēram, par to, kuram tad nākošgad dzīve kļūs labāka, bet kuriem situācija tikai pasliktināsies. Skaitļi saka, ka izglītības, zinātnes un kultūras darbinieki nav nonākuši prioritāšu sarakstā.

Kā es mēģināju saprast budžetu

Pirms neilga laika sagribējās saprast, kas notiek ar LV budžetu. It kā ir liela ekonomiskā izaugsme, bet izglītībai naudas nav. Tāpat kā nav naudas pensijām, ceļiem, kultūrai un vispār nevienam. Tāpēc nolēmu paskatīties, kā tad ir mainījies budžets kopš treknajiem gadiem.  Pirmais lielais pārsteigums – 2007. gadā izdevumi bija 3 525 827 208Ls, bet 2013. gadā ir paredzēti 3 411 384 792Ls. Starpība nemaz nav tik graujoša, un salīdzinot ar treknajiem gadiem budžets ir mazinājies par 114 miljoniem Ls vai 3%. Jāatzīst, ka 2008. gadā izdevumi bija vēl daudz lielāki, līdz ar to salīdzināt 2013. gada budžetu ar 2008. gada budžetu būtu stipri sarežģītāk. Bet arī 2007. gads bija gana trekns un tā kā 2007. gadā budžeta lielums bija stipri līdzīgs kā šogad, nolēmu salīdzināt 2007.un 2013. gada budžetus.

Īsie secinājumi. Teorētiski budžets ir publisks, bet praktiski no tā nav nekāda jēga. Īpaši, ja es gribu uzzināt nevis kaut kādus vispārējus skaitļus, bet gan konkrēti par konkrētām lietām. Līdz ar to ir jāpaļaujas uz politiķu teiktā, ka naudas nav, visiem grūti, pacietieties. Politiķi droši var ko tādu stāstīt, jo tāpat nez vai kāds mēģinās pārbaudīt, un ja mēģinās, tad iekāps tādā purvā…

Pirmkārt, tas ir tehniski sarežģīts pasākums, jo 2007. gada budžets ir publicēts FM lapā kā virkne MS Word dokumentu, no kuriem budžeta skaitļus dabūt ārā automātiski ir ļoti komplicēti. 2013. gada budžets ir daudz labāk apstrādājams, jo ir publicēts kā MS Excel tabulas, lai gan arī par to saturu būtu daudz ko teikt. Rezultātā pēc puses dienas darbošanās es tiku līdz kaut kādiem kopsavilkumiem, kas gan uzdod vairāk jautājumus, nekā sniedz atbildes. Pētīts tika tikai valsts pamatbudžets bez speciālā budžeta.

Pirmajā tabulā ir redzams budžeta kopsavilkums pa iestādēm:

Iestāde 2007 2 013 Izmaiņas
Ieņēmumi – kopā 3 258 212 989 3 333 199 691 74 986 702
Resursi izdevumu segšanai 3 511 466 304 3 420 250 531 -91 215 773
Izdevumi – kopā 3 525 827 208 3 411 384 792 -114 442 416
01. Valsts prezidenta kanceleja 3 463 183 2 167 643 -1 295 540
02. Saeima 13 110 389 11 955 210 -1 155 179
03. Ministru kabinets 7 325 881 4 523 361 -2 802 520
04. Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs 3 560 524 2 958 816 -601 708
05. Tiesībsarga birojs 1 300 164 681 149 -619 015
08. Sabiedrības integrācijas fonds 4 407 793 4 407 793
09. Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija 3 317 870 3 317 870
10. Aizsardzības ministrija 231 419 488 158 421 920 -72 997 568
11. Ārlietu ministrija 41 691 184 34 142 758 -7 548 426
12. Ekonomikas ministrija 102 364 801 121 970 064 19 605 263
13. Finanšu ministrija 488 689 574 583 681 189 94 991 615
14. Iekšlietu ministrija 260 315 255 183 101 075 -77 214 180
15. Izglītības un zinātnes ministrija 302 571 213 245 655 036 -56 916 177
16. Zemkopības ministrija 302 340 272 393 372 991 91 032 719
17. Satiksmes ministrija 376 637 141 416 173 232 39 536 091
18. Labklājības ministrija 222 928 463 258 410 315 35 481 852
19. Tieslietu ministrija 106 524 798 108 291 625 1 766 827
21. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija 128 039 848 196 494 106 68 454 258
22. Kultūras ministrija 113 023 687 91 291 212 -21 732 475
24. Valsts kontrole 4 817 860 2 642 381 -2 175 479
25. Pārresoru koordinācijas centrs 357 355 357 355
28. Augstākā tiesa 3 751 538 3 186 691 -564 847
29. Veselības ministrija 518 089 234 468 216 687 -49 872 547
30. Satversmes tiesa 816 764 796 647 -20 117
32. Prokuratūra 17 407 929 14 718 807 -2 689 122
35. Centrālā vēlēšanu komisija 806 502 530 470 -276 032
36. Bērnu un ăimenes lietu ministrija 14 771 153 -14 771 153
37. Centrālā zemes komisija 111 220 85 343 -25 877
45. Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts 10 407 105 -10 407 105
47. Radio un televīzija 13 708 289 13 097 104 -611 185
57. Īpašu uzdevumu ministra elektroniskās pārvaldes lietās sekretariāts 5 453 594 -5 453 594
58. Reăionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija 48 789 301 -48 789 301
62. Mērķdotācijas pašvaldībām 275 893 957 216 351 428 -59 542 529
64. Dotācija pašvaldībām 10 773 491 21 069 630 10 296 139
66. Ar Ministru kabineta lēmumu sadalāmais finansējums 3 000 000 -3 000 000
74. Gadskārtējā valsts budžeta izpildes procesā pārdalāmais finansējums 62 375 732 62 375 732

Tālāk ir divi grafiki, kurus es uzzīmēju, lai būtu uzskatāmāk. Pirmais parāda sakārtotā veidā, kam ir vislielākie izdevumi 2013. gada budžetā.

Izmainas2007-2013

Otrajā grafikā es sakārtoju iestādes pēc finansējuma izmaiņām 2007-2013. gados.

Izmainas2007-2013_2

Šos grafikus katrs var pētīt pats un redzēt, kā kas ir mainījies, tomēr ir virkne ar jautājumiem, kas rodas to izpētes laikā.

Pirmais jautājums ir par tabulu – kas ir Ieņēmumi kopā,  Resursi izdevumu segšanai, Izdevumi – kopā, un kāpēc tie visi trīs ir atšķirīgi? Aptuvena nojauta ir, bet precīzai atbildei var tikai izvirzīt dažādas hipotēses. Ļoti iespējams, ka šī atbilde ir kaut kur dziļi kādā likumā noslēpta, bet tas man nebija acīmredzami. Tāpat pēc paskaidrojumiem prasās pēdējā rinda Gadskārtējā valsts budžeta izpildes procesā pārdalāmais finansējums. Atbildes uz šiem jautājumiem noteikti ir atrodamas vai nu budžetu pavadošajos dokumentos, vai arī kādā nebūt likumā, tomēr es to nespēju momentā atrast.

Pirmais grafiks, savukārt, lieliski parāda, kuras ir tās naudīgās ministrijas, kurās ir vērts būt par ministru. Pēdējo pāris nedēļu notikumi lieliski parāda, ka Latvijas politiķu kultūrā ir ārkārtīgi nostiprinājies siles princips (saukts arī par lēņu principu) – partijām ir savas siles – ministrijas, šajās silēs katra partija kā grib tā saimnieko un ar cik netīrām kājām grib, tik bradā,  un partijas izrāda ārkārtīgu neapmierinātību, ja kādas citas partijas politiķi sāk bāzt savu degunu citu silē. Gan Viņķele bija par to ārkārtīgi sašutusi, gan arī premjers bija dusmīgs. Skatoties, kuras ir naudīgās siles ministrijas, ir skaidri arī partiju manevri veidojot ministru kabinetu un dalot siles ministru amatus.

Otrais grafiks parāda, kādas ir bijušas budžeta izmaiņas no 2007. līdz 2013. gadam. Kaut ko šis grafiks parāda, tomēr te paliek vēl vairāk jautājumu, kā tad patiesībā ir mainījies finansējums. Ir vairākas iestādes, kas 2007. gadā bija kādas ministrijas paspārnē un tagad ir neatkarīgas. Ir vairākas iestādes, kas ir likvidētas un to funkcijas un finansējums ir nonācis kādā ministrijā. Ir funkcijas, ka sir pārgājušas no vienas ministrijas citai ministrijai. Lai to noskaidrotu un pateiktu precīzi, kā ir mainījies budžets un kam tad nauda ir nākusi klāt, ja daudziem naudas ir kļuvis mazāk, būtu jāsāk iedziļināties ministriju programās un to finansējumā.

Teorētiski tas ir izdarāms, jo šis sadalījums budžetā ir iekļauts un ir publicēts. Tāpat arī katra ministrija raksta katram budžetam 50-100Lpp garu pavadvēstuli, kur skaidro, kas kurā programmā notiek. BET. To visu izanalizēt un saprast vajadzētu vismaz mēnesi kārtīga darba. Līdz ar to es priekš sevis uzskatu, ka budžets ir melnais caurums, kur nauda pazūd un faktiski es par tās izlietojumu neko prātīgu uzzināt nevaru. Vēl trakāk – ja es paņemtu kādu konkrētu funkciju, piemēram, IZM funkciju Nozares politikas veidošana un uzraudzība, tad gribētos zināt, kur tie 2 193 635Ls, kas šai funkcijai ir paredzēti, ir iztērēti un kāds nozarei no tā ir bijis labums – kas paveikts? Tieši to pašu varētu prasīt par daudz citām funkcijām.

Secinājumi. Teorētiski budžets ir publisks, bet praktiski no tā nav nekāda jēga. Īpaši, ja es gribu uzzināt nevis kaut kādus vispārējus skaitļus, bet gan konkrēti par konkrētām lietām. Līdzīgi kā teorētiski molekulu skaits kubikmetrā gaisa ir galīgs, bet praktiski to izskaitīt ir ārkārtīgi grūti un tā īsti neviens to nedara. Līdz ar to ir jāpaļaujas uz politiķu teiktā, ka naudas nav, visiem grūti, pacietieties. Politiķi droši var ko tādu stāstīt, jo tāpat neviens nemēģinās to pārbaudīt.

Skolas.lv reakcija uz manu bloga rakstu

Pirms nepilnas nedēļas es publicēju bloga rakstu, kurā parādīju problēmas, ko atradu portālā skolas.lv burtiski 15 minūtes padarbojoties ar šo portālu. Pēc šīs publikācijas es nosūtīju arī e-pastu uz skolas.lv palīdzības e-pastu. 30. aprīlī es saņēmu atbildi no skolas.lv:

 

Labdien! 

Paldies par Jūsu novērojumu apkopojumu. Mēs ar tiem esam iepazinušies un iespēju robežās novērsīsim konstatētās nepilnības. Jau šobrīd portālam no mobilās ierīces būtu jāatver korekts skats, pārējie uzlabojumi sekos. 

Pievienoju arī nelielu paskaidrojumu par mācību materiālu katalogu, lai Jūs saprastu problēmas būtību, kuras tika minētas saistībā ar Word failu atvēršanu no mācību materiālu kataloga. Portāla mācību materiālu kataloga mērķis ir nodrošināt vienotu dažādu mācību materiālu krātuvi un veicināt pedagogus apmainīties savā starpā ar izstrādātajiem materiāliem, kas viņiem atvieglotu darbu, kā arī šos materiālus var izmantot skolēni un viņu vecāki kā palīgmateriālus mācībās. Jaunus materiālus var pievienot ļoti plašs lietotāju loks un par katra materiāla kvalitāti ir atbildīgs pats materiāla autors. Lietotājs, kurš izvēlas materiālu izmantots pats izvērtē vai atrastais materiāls viņu apmierina vai nē. Lai akcentētu šīs krātuves būtību, atļaušos vēl reiz uzsvērt, ka tās mērķis ir veicināt apmaiņu ar materiāliem visiem portāla lietotājiem un tāpēc materiālu kvalitāte un atbilstība ir jāizvērtē katram lietotājam pašam. 

Ar cieņu,

www.skolas.lv

Atbalsta dienests

Tik tiešām, ar vienkāršu konfigurēšanu novēršamā kļūda – dīvainais saturs un izskats pieslēdzoties ar telefonu – ir novērsta. Tomēr jautājums paliek – kāpēc šo problēmu nevarēja novērst iepriekšējā pus gada laikā? Vai tiešām vajag iedurt adatu mugurpuses mīkstumos, lai kaut kas notiktu?

Cerams, ka citas kļūdas arī tiks novērstas saprātīgā termiņā – sekošu līdzi šī portāla attīstībai. 

Pārdomas par problēmām portālā Skolas.lv

Pirms kāda laika, bija ziņas, ka Skolas.lv portāla pirmajā kārtā ir ieguldīta liela nauda, bet rezultāta nav. Nesen dzirdēju, ka skolas.lv esot bijis slikts, bet tagad esot tuvu beigām otrā kārta un portāls esot stipri labāks un būšot baigi labi. Vakar nolēmu pamēģināt – kas tad tur ir sataisīts par vairāk nekā 3 miljoniem latu un kas tad tur ir atrodams. Mazliet pabakstīju šo publiski pieejamo sistēmu. Tālāk būs daudzi ekrānattēli, kā tas izskatījās.

1. mēģinājums – pieslēgšanās no telefona.

Tā kā man šī ideja ienāca prātā no rīta autobusā, tad mēģināju atvērt skolas.lv, izmantojot mobilo telefonu, manā gadījumā iPhone. Eju telefonā uz www.skolas.lv. Un man parāda kaut ko pilnīgi nelietojamu. Tālāk ir vienkārši ekrānattēli bez īpašiem komentāriem.

 Image

Mazliet pabakstot, ir iespēja iegūt arī kādu kļūdu:

Image

Vienu reizi netīšām ieklīdu ekrānā, kas bija pat jēdzīgs, tikai dizains šķībs:

Image

Tālāk atkal diezgan neizsakošas formas:

Image

Image

Image

Image

 

Ja kāds grib pamācīties kaut ko no XML un citām tehnoloģijām – arī tāda iespēja tiek piedāvāta:

Image

2. mēģinājums – planšetdators.

Pieņēmu, ka portāls nav paredzēts telefoniem, tāpēc mēģināju pieslēgties ar planšetdatoru – šajā gadījumā iPad. Pirmais ekrāns bija stipri labāks, nekā pieslēdzoties ar telefonu. Bet tad sākās visādas kļūdas un nepilnības. Piemēram, piekļūt apakšizvēlnēm zem „Katalogi” un „Centralizētie dati” bija kā minimums netriviāli – jo, vienkārši uzspiežot un palaižot vaļā šos virsrakstus, nekas nenotika, vajadzēja uzspiest, ar pirkstu vilkt pa ekrānu un cerēt, ka sanāks.

Pēc brīža izdevās tikt līdz sadaļai Mācību materiāli, kur, lai tiktu iekšā, vajadzēja pierakstīties ar e-klases lietotāju un paroli. Tas izdevās veiksmīgi.

Image

Mēģināju pildīt vienu uzdevumu – saņēmu pilnīgi nelietojamu MS Word dokumentu, kuru vajadzēja aizpildīt un augšupielādēt sistēmā.

Image

Katrā ziņā šis materiāls noteikti nav planšetdatoriem draudzīgs. Izdevās veiksmīgi augšupielādēt materiāla ekrānattēlu un saņēmu paziņojumu, ka mana atbilde tiks nosūtīta uzdevuma uzdevējam. Cerams, ka saņemšu arī atzīmi.

Kādu laiku darbojoties, izdevās panākt, ka sistēma man izdod kļūdu un prasa atkārtoti pieslēgties sistēmai. Mēģinot to izdarīt, saņēmu šādu kļūdu:

Image

Pēc tam man piedāvāja iet uz dažādām sistēmām.

Image

Es pamēģināju new.skolas.lv un konstatēju, ka tādas nav:

Image

Tāpat vienubrīd saņēmu arī šādu kļūdu. Poga Atgriezties vietnē neko nedod, jo es nonāku atpakaļ šajā ekrānā.

Image

3. mēģinājums – dators un pārlūkprogramma.

Pieņēmu, ka sistēma nav paredzēta arī planšetdatoriem, un pieslēdzos ar datoru ar Google Chrome pārlūkprogrammu (versija 26.0.1410.64 m). Lai gan lapā teikts, ka paredzēts darbam ar Google Chrome un nav nekāda versiju ierobežojuma, tomēr atradu virkni kļūdu. Šāda izskatās pirmā lapa – tur viss ir kārtībā:

Image

Ja uzbrauc ar peli uz Skolēniem, tad tas oranžais klucītis pazūd:

Image

Mēģinu autorizēties sistēmā un redzu, ka šis logs ir dizainiski kļūdains – apakšējā rinda brauc virsū sarakstiem. Izskatās, ka šī lapa ir principā nekorekti uztaisīta un apakšējā daļā esoša informācija brauc virsū sarakstam neatkarīgi no pārlūkprogrammas:

Image

Pozitīvi, ka ar e-klases lietotāju atkal izdodas autorizēties. Mēģinu kaut ko atrast. Bet atkal uzduros uz dīvainām lietām. Sarakstā Mācību materiāli pazuda lapas vertikālā skrollēšana:

Image

Rezultātā lapā ir 10 materiāli, bet var redzēt tikai pirmos 3-5 (atkarībā no ekrāna izšķirtspējas). Elektroniskos mācību materiālus nevar sameklēt ne pēc klases, ne pēc mācību priekšmeta. 

Piedarbinu vienu elektronisko materiālu izpildei. Lejupielādēju šī uzdevuma word dokumentu, kurš, kā izrādās, nav piemērots elektroniskai aizpildīšanai, bet ar Word zīmēšanas iespējas strīpām un ķeksīšiem kaut ko aizpildu un augšupielādēju – tāda iespēja pastāv:

Image

Uzdevums izpildīts veiksmīgi un tiks atgriezts piešķīrējam automātiski. Interesanti, kurš bija piešķīrējs un kam šis uzdevums automātiski tika atgriezts (un no kuras vietas atgriezts?):

Image

Šajā vietā jāpiebilst, ka ikdienā LU lietoju bezmaksas e-apmācību vidi Moodle. Augstāk minētā skolas.lv funkcionalitāte (uzdevuma piešķiršana un rezultāta faila augšupielāde) ir apmēram 1% no Moodle funkcionalitātes. Moodle vidi izmanto vairākas skolas un vairākas augstskolas Latvijā, kā arī vairāk kā 70 000 skolu un augstskolu ar vairāk kā 63 000 000 lietotāju visā pasaulē, un šādas vājas Moodle funkcionalitātes kopijas skolas.lv izpildījumā izveides lietderību es stipri apšaubu.

Paskatījos, kas ir citās sadaļās. Tālākā jau ir tīrā piesiešanās uz pārējo problēmu fona, bet tomēr, kāpēc man vajag rādīt, ka elementu var rediģēt un vienumu var dzēst (vai elements un vienums ir viens un tas pats?), ja man tāpat nav tiesību to darīt?

Image

Secinājums – daļa kļūdu ir vienkārši radusies, steigā tulkojot SharePoint servera tekstus uz pogām un iezīmēm un pēc tam nepārbaudot. Daļa problēmu ir tādēļ, ka SharePoint tā strādā un lietotājam ir jāsamierinās ar visādām muļķībām. Daļa problēmu ir vienkārši kļūdas, kas rodas, jo sistēma nav notestēta. Atceros savu mēģinājumu lietot šo sistēmu pirms gandrīz pusgada – situācija bija stipri līdzīga pašreizējai.

Katrs pats var spriest, vai šie vairāk nekā 3 miljoni, kas ieguldīti šajā sistēmā, ir ieguldīti gudri. Var jau būt, ka par šo naudu ir izveidots vēl kosmosa kuģis, ko cilvēki neredz, bet tad kāpēc vajag publiski rādīt tik negatavu sistēmu? Lai tādi zobgaļi kā es var rādīt uz IZM un izstrādātājiem ar pirkstu un skaļi smieties?

Pārdomas par angļu valodu IT izglītībā

Pēdējā laikā ir aktualizēta tēma par angļu valodu augstākajā izglītībā. Atskan arī radikālas idejas par augstākās izglītības gandrīz vai pilnīgu pāreju uz angļu valodu. Šajā rakstā es izklāstīšu savas pārdomas par angļu valodu IT speciālistu apmācībā augstskolā, konkrētāk – tieši Latvijas Universitātes Datorikas fakultātē.

Pirmkārt, ir jāsaprot, ka IT jomā angļu valoda ir bāzes valoda, un, lai strādātu IT jomā, angļu valoda ir jāzina. Kā arī tie, kuri IT jomā darbojas, angļu valodu ir spiesti apgūt, jo angliski ir lielākā daļa dokumentācijas, visa veida palīdzības, kā arī programmatūras vairums ir angliski. Līdz ar to IT studenti nozares angļu valodu apgūst gribot negribot.

Es aptaujāju bakalauru studentus, vai viņi gribētu mācību kursus klausīties latviski vai angliski, rezultāti bija šādi –

  • 5% gribētu, lai viss ir latviski,
  • 5% gribētu, lai viss ir angliski,
  • 90% gribētu lai katru gadu daži specialitātes kursi būtu angļu valodā.

Maģistrantūras studenti uz jautājumu “Ja būtu iespēja visus kursu klausīties vai nu latviski, vai angliski, ko jūs izvēlētos – kursus angļu valodā vai kursus latviešu valodā?” aptuveni puse teica, ka izvēlētos kursus angliski, un aptuveni puse teica, ka izvēlētos kursus latviešu valodā. Arī maģistrantūrā praktiski visi studenti piekrita, ka vislabāk būtu, ja daļa specialitātes kursu būtu angļu valodā.

Kāda tad ir pašreizējā situācija? Studēšanas sākumā bakalauratūras studenti ir ar dažādu angļu valodas zināšanu līmeni – kā nu kurā skolā ir mācīts. Aptuveni 2.-3. kursā studentu zināšanas angļu valodā saistībā ar IT specialitāti ir kļuvušas pietiekošas, lai varētu gan paši iegūt papildus informāciju, gan konkurēt darba tirgū gan Latvijas, gan ārzemju kompānijās.

Maģistrantūras studentu specialitātes angļu valodas zināšanas ir vēl labākas un nesagādā viņiem nekādas problēmas.

Doktorantūras studentiem ir vēl skaidrāk – visa pētniecībai nepieciešamā informācija (zinātniskie raksti, produktu dokumentācija utt.) ir angļu valodā, zinātniskie raksti, ko raksta doktoranti, ir jāraksta angliski, uzstāšanās konferencēs ir angliski. Doktorantiem ar angļu valodu šādā griezumā nav problēmu, nereti arī pašas disertācijas tiek rakstītas angliski.

Aptaujājot gan bakalaurantūras, gan maģistrantūras studentus, visi teica, ka viņu angļu valoda nekad nevienam nav sagādājusi kādas problēmas iestāties darbā kādā kompānijā – vienalga, vai tā būtu Latvijas vai ārzemju kompānija.

No visa augstāk minētā es secinu, ka pašreizējā situācijā studentu IT nozares angļu valodas zināšanas ir pietiekošas.

Docētāji angļu valodu zina, jo gandrīz visas grāmatas, žurnāli un citi materiāli ir angliski. Daļai pasniedzēju daļa slaidu un citu studentiem dodamo materiālu arī ir angliski. Lielākā daļa docētāju, ja būtu tāda pavēle, tad ar nākošo semestri varētu lekcijas lasīt angliski. Tiesa, kā teica viens docētājs – būtu muļķīgi, ja es mazliet lauzītā angļu valodā mūsu studentiem lasītu lekcijas un viņi mazliet lauzītā angļu valodā man atbildētu. Protams, katram docētājam pirms tam būtu jāsagatavojas – pārbaudījumi parasti ir latviski – tie būtu jāpārtulko, daļai docētāju būtu jāpārtulko arī slaidi un citi materiāli.

Diemžēl pasniegšanai angļu valodā ir arī vairākas negatīvās puses:

Vairāki docētāji savus kursus jau lasa angļu valodā. Visu viņu secinājums ir viennozīmīgs – ja to pašu lekciju kursu lasa latviski un angliski, tad lasot angliski studentu sekmes un zināšanas par tēmu ir par 1 balli zemākas – tas attiecas gan uz tiem, kuriem ir 4 vai 5, gan uz tiem, kuriem ir 9 vai 10. Protams, paliek pa kādam desmitniekam, bet to skaits ir krietni mazāks. Vai vajag lasīt lekcijas angliski, ja samazinās studentu zināšanas specialitātē?

Vēl viena lieta, kas ir stipri jāapdomā – terminoloģijas (a)izmiršana. PSRS laikā, ja divi latviešu IKT speciālisti runāja par darbu, tad latviski bija tikai tādi vārdi kā “un, zem, ap, ne”. Terminoloģija pilnīgi visa bija krieviski (datčiks, rubiļņiks…) un domāšana bieži vien specialitātē arī notika krievu valodā. Par līdzīgām problēmām ir satraukti zviedri – tā kā Zviedrijā IKT augstākā izglītība ir praktiski tikai angliski, tad jaunie IKT speciālisti faktiski nepārzina IKT zviedru terminoloģiju un savā starpā par darbu sarunājas angliski un par specialitāti arī domā angliski. Tādā veidā tiek iznīdēta valoda daudzās jomās un tieši izglītotākie cilvēki pārstāj runāt savā valodā. Vai tas ir tas uz ko mēs tiecamies?

Secinājums – pašlaik angļu valodas ieviešana augstākajā izglītībā var radīt diezgan nopietnas problēmas un mums ir ļoti nopietni jāapsver, vai tās problēmas var novērst un ja nevar, tad vai mēs ar tām samierināsimies.

Pārdomas par studiju kvalitātes uzlabošanas vienu ideju

Novērots, ka viens no vislabākajiem veidiem kā iemācīties, ir learning-by-doing. Viens no veidiem, kā varētu uzlabot studentu zināšanu kvalitāti, varētu būt projektu bāzēta apmācība projektā ar vidēju vai augstu sarežģītību. Vīzija: projektu grupu vada pāris profesoru vai asociēto profesoru, komandā ir pāris doktoranti un kādi 5-8 maģistri, bakalauru vai koledžas studenti. Sākot no 3. kursa, studenti būtu jāiesaista 1-2 semestrus garos vai garākos projektos. Projektiem ir jārisina reāli esošas problēmas – vai nu industrijas, t.sk. valsts pasūtījumi, vai studentu pašu idejas, kas tiktu šāda projekta laikā izstrādātas kā gatavi produkti, kurus var reāli izmantot. Tie varētu būt gan specifiski „plug-in” lielām sistēmām, gan mobilo iekārtu lietotnes, gan papildinājumi augstskolu sistēmām (kurām bizness ir gana sarežģīts un no kurām daļa parasti ir open-source. Šādu pieeju izmanto, piemēram, Latvijas Lauksaimniecības universitātes IT fakultātē, kur studenti projektos pēta un piedāvā idejas, kā automatizēt, piemēram, LLU bibliotēkas darbu). Lai šādu projektu bāzētu apmācību veiktu, katram pasniedzējam nepieciešams „vadīt” ~3-4 projektus, kuros katrā būtu 2-4 visu līmeņu studenti. Daļa pasniedzēju jau ko līdzīgu dara, daļa veido mācību projektus bez tālāka praktiska pielietojuma (piemēram, iedomāta Zooveikala IS izstrāde, kurai iziet projektēšanu, izmaiņu pārvaldību, dokumentēšanu), bet projektu pieeju vajadzētu paplašināt. Daži pasniedzēji piedāvā studentiem veidot reāli pielietojamus projektus, tomēr tas ir entuziastu darbs bez reāla pasūtītāja un finansējuma. Te gan ir vairāk jautājumu, nekā atbilžu – kur dabūt piemērotu projektu idejas (mazākā problēma, sevišķi ja nav jārūpējas par tālāko pielietošanu), jāieinteresē pasniedzēji un studenti (tajā skaitā finansiāli), atbilstoši jāpārreorganizē mācību programma (tas ir izdarāms).

Vienkāršākā variantā šādus projektus vairāki pasniedzēji jau pašlaik organizē un vada, tomēr jārēķinās, ka studenti šādos projektos strādā brīvajā laikā un velta tam tik daudz spēka un laika, cik viņam paliek pāri pēc citām mācībām un darba. Gadījumā, ja projekts ir izdomāts Zooveikals, saprotama arī studenta motivācija censties tikai tik, cik vajadzīgs sekmīgai atzīmei.

Lai studenti šādam projektam varētu un gribētu veltīt vairāk laika, ideālā gadījumā būtu nepieciešams, lai studenti pelnītu naudu šādu projektu ietvaros un tiem nevajadzētu strādāt citur. Diemžēl DF šādas naudas nav un neizskatās, ka valsts ir gatava naudu dot. Tālāk ir pārskaitīti vairāki citi iespējamie naudas iegūšanas veidi.

Pirmkārt, industrijas pasūtījumi. Diemžēl vairums IT firmu nav nepieciešami pētījumi, jo vairums IT firmu nodarbojas ar salīdzinoši vienkāršu un daudzreiz tāda tipa jau taisītu sistēmu izstrādi. Tās nedaudzās firmas, kas nodarbojas ar tiešām sarežģītu risinājumu izveidi, visus pētījumus veic saviem spēkiem un nav skaidrs, kāpēc viņiem būtu jāfinansē pētījumi ārpusē, kā arī ir citi apsvērumi, piemēram, projektu konfidencialitātes prasības apgrūtina piesaistīt ārpakalpojumus. Uzņēmumiem reālākais un nereti vienīgais motīvs finansēšanai – tiek apmācīti potenciālie darbinieki un šādi projekti celtu studentu – potenciālo darbinieku kvalitāti. Papildus šķērslis ārējiem projektiem – stājoties darbā vai studēt LU, pasniedzēji un studenti paraksta dokumentu, ka jebkas, kas ir radīts LU darba ietvaros vai studējot, pieder LU. Un ja es kā students vai pasniedzējs gribēšu to monetizēt, tad LU piedāvā noteikumus, ka 50% no visiem ieņēmumiem paņem LU. Uzminiet, vai talantīgam studentam, vai pasniedzējam ir izdevīgi kaut ko izgudrot darbā LU vai studējot LU?

Otra iespēja. Principā, katrā lielā projektā ir sarežģīts gabals, kuru var nosaukt par zinātnisko gabalu, kurā tomēr būtu labi veikt kādus interesantus pētījumus, kas būtu tieši piemēroti šādiem studentu projektiem. Ja valsts noteiktu, ka apmēram 2% no lielo valsts pasūtīto projektu finansējuma tiek novirzīti augstskolām zinātniskās pētīšanas daļas veikšanai, tas varētu veidot labu pamatu šādiem studentu projektiem. Reāls piemērs: valsti ir salīdzinoši maz lielu valsts uzņēmumu ar daudzlietotāju sistēmām. Uzrunājot šādus uzņēmumus, atnāk formāla atbilde no kāda tur departamenta jaunākā speciālista, ka uzņēmums nav ieinteresēts sadarboties praktiski ne par kādu jautājumu. Vai tas varētu būt tāpēc, ka lielā uzņēmumā ar neskaitāmām dažādām vairāk vai mazāk integrētām sistēmām, dažādām platformām un tūkstošiem, nereti pat simtiem tūkstošiem lietotāju nav jomas, kuru būtu lietderīgi pētīt, piesaistot universitāšu speciālistus? Kopumā arī šī ideja par noteiktu % finansējuma novirzīšanu nav pārāk ticama, jo kurš atbildēs par to, kas tiks izpētīts? Atbildīgais acīmredzot būtu kāds pasniedzējs. Kas notiks, ja nekas prātīgs netiks izpētīts, un, pavisam reāls scenārijs, no universitātes neatkarīgu iemeslu dēļ – nebūs datu, nebūs pieejas datiem, nebūs skaidrs vēlamais rezultāts? Vai valsts ir gatava dažus procentus noziedot, rēķinoties, ka var būt gadījumi, kad nekas prātīgs netiks radīts? Vai par prātīgu var uzskatīt arī akadēmiski pierādītu secinājumu, ka izmaiņas esošā procesā nav nepieciešamas? Vai par prātīgu var uzskatīt teorētiski pareizu, taču nerealizējamu secinājumu, piemēram, likvidēt visas vecās sistēmas un veidot jaunu, revolucionāru? Un vispār, kāpēc tas būtu jādara augstskolā, nevis konkrētajā uzņēmumā?

Trešā iespēja. Valsts finansē šādus projektus kā apmācību sastāvdaļu. Diemžēl mēs redzam, ka pašlaik gan zinātnes finansējums, gan arī augstākās izglītības finansējums ir zem katras kritikas un nav paredzams, ka situācija uzlabotos, neskatoties uz premjera un finanšu ministra teikto, ka ir IKP pieaugums un ekonomikā ir milzīga izaugsme.

Pie iepriekšējā – pirms dažiem gadiem IZM nu jau bijušais valsts sekretārs paziņoja, ka LU nedrīkst piedalīties konkursā par lielas informācijas sistēmas izveidi, jo LU valsts dotē un tāpēc tā varēs piedāvāt zemākas cenas par sistēmas izveidi un tas stipri izkropļos konkurenci.

Secinājums – izglītības kvalitātes viens no uzlabošanas veidiem – learning-by-doing vai apmācība nelielās grupās uz reālu problēmu pamata lai arī varētu uzlabot izglītības kvalitāti, tomēr pašlaik īsti nav īstenojama banālu finansējuma problēmu dēļ.

Pārdomas par DF pasniedzējiem

Šis ieraksts ir turpinājums manām pārdomām par stāvokli augstākajā izglītībā. Iepriekšējās pārdomas var atrast  1. daļā, 2. daļā un  3. daļā.

Šajā ierakstā dalīšos ar pārdomām, kas pašlaik ir Datorikas Fakultātes docētāji un kāpēc viņi māca studentus? Faktiski daudzus notur tādi netaustāmi papildus bonusi kā prestižs, hobijs, misijas apziņa un vēlme dalīties zināšanās, doktorantūras priekšrocības, ieraksts CV, pašizaugsme, pārmaiņa salīdzinoši vienmuļajā tehniskajā ikdienas darbā, kontakts ar mūsdienu jauniešiem. Jautājums – cik ilgi šie netaustāmie labumi atsvērs to, ka maksā ievērojami mazāk, nekā industrijā, kur lielāko daļu paņems ar atvērtām rokām? Jau pašlaik ir grūti piesaistīt docēšanai jaunus labākos studentus, jo nereti viņi atklāti smejas par piedāvāto mēnešalgu. Vairums doktorantu docē kādu kursu doktorantūras laikā, tad pēc doktora disertācijas aizstāvēšanas docēšanu beidz un no DF aiziet uz adekvāti apmaksātu darbu.

DF pasniedzējus var sadalīt 3 grupās atkarībā no tā, vai pamatalgu saņem industrijā, zinātnē vai docējot. Aptuvenā statistika rāda, ka 50% docētāju pamatalgu pelna zinātnē, 25% pamatalgu pelna industrijā un 25% pamatalgu pelna docējot.

Pirmā grupa ir pasniedzēji, kuri pamatdarbā strādā industrijā un DF pasniedz papildus pāris lekcijas nedēļā. Lekciju sarakstā šīs lekcijas tiek ieliktas vienā dienā. Parasti šie pasniedzēji strādā pamatdarbā papildu stundas vakaros, lai varētu katru nedēļu pusi dienas vai pat visu dienu veltīt LU. Ja studentiem tiek uzdoti kontroldarbi, tad tie parasti ir jālabo pa vakariem un brīvdienās. Pasniegšana LU DF viņiem ir kā misijas apziņas vadīts hobijs, savukārt fakultātes ieguvums – pasniedzēji praktiķi. Pie pašreizējā apmaksas lieluma rodas jautājums – cik ilgi šie pasniedzēji atļausies šo hobiju, jo viņiem beigt docēt ir salīdzinoši ļoti viegli. 90-to gadu sākumā tādā veidā no LU datoriķiem aizgāja daudz labu pasniedzēju un šis process ir sācies arī pašlaik.

Otrā grupa ir docētāji, kuri strādā arī zinātniskos projektos Universitātē. Liela daļa laika un lielākā daļa finansējuma viņiem ir zinātniskos projektos. Arī šiem docētājiem pasniegšana ir hobijs. Papildus tas kā ieraksts CV dod bonuspunktus dažādiem amatiem. Vēl viens pluss – šie docētāji jūt pienākumu pret dzimteni un gatavo jaunus datoriķus, iesaistot labākos studentus savos zinātniskajos projektos un audzinot sev jauno maiņu.

Trešā grupa ir docētāji, kuri uz pilnu slodzi ir DF. Šie docētāji DF turas uz tīra ideālisma pamata, jo finansiāli tas noteikti nav izdevīgi (kā jau minēju, algas pašlaik ir 25-40% no algām industrijā). Liela daļa varētu ātri vien atrast industrijā vairākas reizes labāk apmaksātu darbu. Jā, daļai varbūt nav vēlmes strādāt industrijā (un man, piedodiet kolēģi, jāatzīst, ka dažus industrija pat par velti neņemtu neraugoties uz to, ka pasniedzēja darbu viņi spēj veikt), tomēr vairums pagaidām turas DF kaut kādu ideālu vārdā.

Cik ilgi šis stāvokli saglabāsies un  kad attapsimies 90-to gadu sākuma situācijā, kad fakultātē bija palikuši 3-5 docētāji?

Pārdomas par AI drīzu krahu skatoties no iekšpuses

Saskaņā ar MK 12.12.2006. gada noteikumiem Nr. 994 “Kārtība, kādā augstskolas un koledžas tiek finansētas no valsts budžeta līdzekļiem”, tika noteikta formula, pēc kuras, ņemot vērā docētāja patērēto laiku uz studentu u.c. izdevumus, bija izrēķināts, ka bāzes izmaksas 2009. gadā ir 1404,31 Ls par studiju vietu gadā, bet 2010. gadā tas tika samazināts līdz 937,09 Ls par studiju vietu gadā. Šie MK noteikumi 2008., 2009., 2011. gadā vairākas reizes tika mainīti, nosakot, ka par virkni darba pienākumu docētājam vairs netiks maksāts, ka virkni darba pienākumu (piemēram, studentu kontroldarbu labošanu) viņam vajag spēt paveikt īsākā laikā, tādā veidā tika valsts līmenī samazinātas šīs bāzes finansējuma izmaksas, nesamazinot valsts dotēto studiju vietu skaitu. Saskaņā ar MK noteikumiem, atkarībā no nozares, šī summa ir jāpareizina ar nozares koeficientu, pie tam MK noteikumos ir divi koeficienti – minimālais un optimālais. Ar minimālo var izdzīvot, bet optimālais būtu nepieciešams, lai varētu arī attīstīties. 2007. gadā, palielinot finansējumu, vēl bija virzība no bāzes koeficienta uz optimālo koeficientu. Kopš 2009. gada ir notikusi atgriešanās pie minimālajiem koeficientiem. Pie tam 2012. gadā par studiju vietu IZM maksāja augstskolai tikai 85% no studiju vietas bāzes finansējuma summas, starpību – 15% faktiski nogriežot. Rezultātā, tā kā valsts maksāja tikai 85% no būtiski samazinātā bāzes finansējuma,  sākoties krīzei, augstākajai izglītībai tika dots pamatīgs finanšu trieciens – finansējums tika samazināts par 60% (!!!), lai gan ekonomikas kopējais kritums Latvijā krīzes laikā bija ~20%. Pašlaik premjers un finanšu ministrs stāsta par ekonomikas uzlabošanos, diemžēl augstākajā izglītība uzlabojumu nejūt vispār. 2013. gadam izglītības ministrs kā lielu sasniegumu min, ka finansējums vairs netiks samazināts, bet neviena vārda par to, ka finansējums varētu tikt palielināts, nemaz nerunājot par to, kad tas tiks atgriezts vismaz iepriekšējā līmenī.

Reizēm stāsta, ka visiem docētājiem augstskolā ir jāsaņem viena un tā pati līmeņa alga, neatkarīgi no virziena, kurā docē. Domāju, ka nav pareizi salīdzināt docētāju algas, piemēram, datoriķiem ar biologiem vai filozofiem, jo šīs grupas savā starpā nekonkurē: datorikas profesors nelasīs (un lielākoties nemaz nevarētu nolasīt) lekcijas par bioloģiju, tāpat kā filozofijas profesors nelasīs lekcijas par algoritmu sarežģītību. Šajā gadījumā docētāju konkurence ir ar docētaja virzienam atbilstošās sfēras industriju – kādas ir algas ar IT, ar bioloģiju, ar jurisprudenci saistītā nozarē u.tml.

Es uzskatu, ka augstskolas docētāja algai būtu jābūt aptuveni 70% – 80% no tās algas, ko viņš spētu nopelnīt strādājot industrijā kā praktiķis, un datoriķu, par kuru kvalifikāciju mana pieredze ļauj spriest, gadījumā runa parasti ir augsta līmeņa sistēmu arhitektiem, konsultantiem, vadošiem programmētājiem, projektu vadītājiem, koncepciju un risinājumu radītājiem un citiem augstākā līmeņa profesionāļiem. Līdzīgas algas ir arī docētājiem ārzemēs  (turienes docētājiem % pret turienes industrijas).

Gads

DF (DN) budžets tūkst. Ls

Atalgojuma fonds tūkst. Ls

2002

358

260

2003

472

370

2004

563

420

2005

579

457

2006

677

463

2007

1026

741

2008

1142

868

2009

560

540

2010

529

489

2011

580

554

2012

490

487

Tabulā ir redzams Datorikas fakultātes (līdz 2010. gadam Datorikas nodaļas) budžets un atalgojuma fonds (tūkstošos Ls). 2012. gada dati ir plānotie, reāli gan budžets, gan atalgojums bija nedaudz lielāki. Studentu skaits kopš 2002. gada nav īpaši mainījies.

„Treknajos” gados DF docētāju algas bija faktiski sasniegušas 70% no industrijas algām. Diemžēl pēc 60% finansējuma nogriešanas izglītībai krīzes sākumā 2008-2009. gadā, docētāju algas pašlaik ir 25 – 40% no līdzīgas kvalitātes speciālistu algām industrijā. Jaunos doktorantus docētāju darbam ar šādu algu nav iespējams piesaistīt. Arī „vecie” (pašlaik docējošie) docētāji drīz vien var nopietni apdomāt, vai viņiem tiešām ir nepieciešams šāds slikti apmaksāts papildu darbs, patiesībā pat hobijs. Papildus jāklausās, ka studenti tiekot slikti apmācīti, lekcijām ir zema kvalitāte utt. Šie abi faktori kopā neveicina motivāciju strādāt, un pēc 3-5 gadiem fakultātē var palikt tikai maza daļa pašreizējo docētāju.

Lai saglabātu kaut vai pašreizējo izglītošanas līmeni, nepieciešams finansējumu (t.sk. algas) palielināt aptuveni 2-3 reizes. Tas nepieciešams tāpēc, lai pasniedzējiem saglabātu adekvātu „gandarījuma” līmeni par padarīto darbu un viņi masveidā nepamestu pasniedzēju darbu un neaizietu darbā industrijā. Lai veiktu uzlabojumus, piesaistītu labākos speciālistus no industrijas, kā arī kopā ar studentiem veiktu pētījumus, noteikti ir nepieciešams vēl papildus finansējums. Pašreizējā situācijā mēs strauji tuvojamies 90-to gadu sākuma situācijai, kad situācija bija katastrofāla – pasniedzēji bija aizgājuši uz industriju un atpakaļ viņus tik viegli vairs nebija iemānīt. Datorikas nodaļā pamatdarbā bija palikuši kādi 5 pasniedzēji, un arī viņi iztiku pelnīja, strādājot industrijā. Toreiz, lai atkoptos, vajadzēja 10 gadus; domāju, ka tagad pasniedzējiem nekas netraucē atkal pāriet darbā industrijā, un dabūt viņus atpakaļ lasīt lekcijas prasīs vismaz tikpat ilgu laiku – 10 gadus. Lai kaut ko labotu, ir palicis ļoti maz laika – prognozēju, ka, ja situācija nemainīsies, tad jau šovasar virkne pasniedzēju aizies no DF un pēc 3-5 gadiem iestāsies pilnīgs sabrukums.

Turpināsim pļāpāt par nedefinētu kvalitāti, vai glābsim augstāko izglītību no acīmredzama kraha?

Pārdomas par Augstāko izglītību – 2. daļa. Kvalitātes vērtēšana

Par AIP veikto kvalitātes novērtējumu un tam sekojošo IZM veikto izvērtējuma rezultātu interpretāciju ir tik daudz teikts, ka šo izvērtējumu īpaši neapspriedīšu. Principā man vajadzētu ar abām rokām un kājām aizstāvēt abus šos novērtējumus, jo DF visas programmas tajos ir augstākajā (attiecīgi A un I) grupā. Bet to es nedarīšu, jo uzskatu, ka šo pētījumu rezultāti nav kvantitatīvi un tos ranžēt vispār nevar. Piemēram, kā kvantitatīvi no 1 līdz 4 izmērīt atbildi uz jautājumu „K16 Akadēmiskais personāls un studējošie piedalās zinātniskās konferencēs un/vai radošās aktivitātēs.” Cik konferencēs ir jāpiedalās, lai dabūtu 3 un cik – lai dabūtu 4? Un ja nu starp divām augstskolām atšķirība ir 3 konferencēs – kura ir labāka un vai tas parādīsies šādā vērtējumā? Tā kā nav redzēta vērtēšanas kvantitatīvā skala, var uzskatīt, ka šie cipari 1-4 ir tikai aptuvens kvalitatīvais novērtējums, un ir diezgan apšaubāms  pasākums pēc tiem kaut ko rēķināt un ranžēt – kura programma ir labāka un kura sliktāka, ja beigās rezultātu atšķirība ir 0,01 balle.

Pirms kritēriju izvirzīšanas mēģināšu atbildēt uz jautājumu – kas ir kvalitāte? Vai tā ir procesa vai rezultātu kvalitāte un pēc kādiem kritērijiem to mērīt? Vai kvalitatīvs rezultāts (akadēmiska grāda ieguvējs) ir tāds, kurš nākošajā dienā uzreiz var stāties pie virpas un virpot viena tipa detaļu, bet nav spējīgs pēc mēneša sākt virpot kaut ko pavisam citu, vai arī kvalitatīvs speciālists ir tāds, kurš spēj īsā laikā apgūt jebkura veida detaļas virpošanu, nepieciešamības gadījumā sākt darīt ko citu, bet pēc augstskolas beigšanas nav specializējies konkrētas detaļas virpošanā? (Šajā piemērā ir jāsaprot, ka ar „detaļas virpošana” es saprotu jebkādu amatu kādā nozarē, neprecizējot, kāds amats un kādā nozarē). Ņemot vērā mainīgo pasauli, es uzskatu, ka kvalitatīvi speciālisti ir tie, kur spēj paši apgūt jaunas zināšanas un prasmes un piemēroties jauniem darbiem, un augstskolām ir jāgatavo tieši šādi speciālisti. Konkrētu detaļu virpot var iemācīties pāris nedēļas ilgos apmācību kursos, bet tas noteikti negarantēs, ka cilvēks mācēs virpot cita veida detaļu vai vēl vairāk – izmantot cita ražotāja virpu.

Nosaukšu dažus kvalitātes kritērijus. No tiem daļa ir precīzi izmērāmi, bet daļa – kvalitatīvi izsakāmi. Šie kritēriji labi atbilst datoriķiem, par atbilstību citām nozarēm es nesaku, lai gan daudz kur tie ir piemērojami.

Doktorantūrai un arī maģistratūrai svarīga ir docētāju „zinātniskā jauda” – publikāciju skaits gadā. Vērā ņemamas ir tikai publikācijas starptautiskos recenzētos (peer review) zinātniskos izdevumos. Protams, ka publikācijai ir jābūt atbilstošajā nozarē vai vismaz starpdisciplināri, kur skarta arī atbilstošā nozare. Nozīmīgās ir arī publikācijas, kas publicētas starptautiski atzītās datu bāzēs (Thomson Reuters Web of Science, SCOPUS, ERIH, Engineering Village2). Līdz ar to var izveidot vērtēšanas kritērijus publikācijām (vērā tātad tiek ņemtas tikai publikācijas starptautiski recenzētos zinātniskos izdevumos) –

Publikācija pilnīgi neatbilstošā nozarē par nesaistītu tēmu

1 punkts

Publikācija neatbilstošā nozarē, iekļauta starptautiski atzītās datu bāzēs

3 punkti

Publikācija nozarē

3 punkti

Publikācija nozarē, iekļauta starptautiski atzītās datu bāzēs

5 punkti

Konkrēts punktu skaits vēl būtu jāizdiskutē – kas svarīgāks. Tomēr šādi noteiktu kritēriju var precīzi izmērīt un katru gadu publicēt visām programmām par iepriekšējo gadu. Pēc šī kritērija var arī programmas vai vismaz tās mācībspēku kvalitāti ranžēt.

Cik daudz sasniegumu kvantitatīvi visi programmas docētāji ir sasnieguši 04.09.2001. MK noteikumos Nr.391 “Profesora un asociētā profesora amata pretendenta zinātniskās un pedagoģiskās kvalifikācijas novērtēšanas kārtība” minētajos kritērijos.

Koledžai un bakalauru programmām svarīgi iegūt atgriezenisko saiti, kāds procents beidzēju strādā nozarē un kāds ir viņu sasniegumu finansiālais mērījums – atalgojuma līmenis. Nodarbinātības valsts aģentūra varētu ievākt informāciju, cik daudzi no beidzējiem ir bezdarbnieki. Pašlaik nezinu, cik daudz pūļu jāpieliek, lai varētu iegūt informāciju, kādos amatos konkrētās programmas beidzēji strādā, taču skaidrs, ka sākumā vajag politisko gribu ko tādu darīt. Prieks, ka šādas idejas ir vakar IZM prezentētajā Augstākās Izglītības reformēšanas plānā. Lielie darba devēji varētu padalīties ar augstskolām ar informāciju cik % no konkrētās programmas absolventiem, kas pieteikušies darbā, tiek pieņemti.

Jau minēju savā blogā, kā industrija vērtē kvalitāti – šāda tipa pārbaude varētu kalpot kā vēl viens tests, cik kvalitatīvi tiek sagatavoti augstskolu beidzēji.

Diezgan labs kvalitātes rādītājs ir nobeiguma darbi (bakalaura, maģistra, diplomdarbi). Domāju, ka var atrast kādus 10 labus IT speciālistus no nozares, kas būtu spējīgi kompetenti izanalizēt gada nobeiguma darbus (gan praktiskos, gan teorētiskos) šajā nozarē un novērtēt kopumā katru programmu – cik labi darbi ir kopumā un kā attiecas vienas un tās pašas atzīmes vienas nozares dažādās programmās. Domāju, ka 10 eksperti varētu visu augstskolu gada „ražu” novērtēt apmēram mēneša laikā (protams, katru darbu ir jāvērtē vairākiem ekspertiem un katrā augstskolā ekspertu sastāvam ir mazliet jāatšķiras, lai visi eksperti varētu vienoties kopējā vertējumā par darbu kvalitāti un kvalitātes atšķirībām).

Interesanti, kā iet dažādām augstskolām un to programmām, ja vērtē pēc šādiem kritērijiem?